Un likteņa zobens pār mani celās.
Viņā nebija naida, nedz man vēlējums,
Es biju viņa svēto dusmu ēnā,
Tik dēļ savas prāta iedomības.

Un piektajā likteņa cirtienā
Es redzēju, ka esmu dzīvs, jo paveicies.
Un klusībā nolādēju sevi, par padošanos,
Bet vēl klusāk es priecājos, ka palikšu dzīvs.

Kad kaujas lauks tev preikšā guļ
Visi ir sakauti, neviens neizrāda pretestību
Nn gaviles par uzvaru ir šeit
Tu neviļus pamani, kas no tavas rokas kritis.

Ir miris viss, ko esi mīlējis.
Viss, kā dēļ vispār esi dzīvojis.
Un jau tevis paša dzīvība uz strīpas stāv un prasa
Kā dēļ lai es tagad dzīvoju.

Un tik klusi, ka nedzirdu pats,
Es saku, dzīvo dēļ tā, kam es dzīvoju līdz šim.
Un pieminu es vardus "bez mīlestības nedzīvojiet",
Kur beigu "un izrādas tā arī var" pierādījums es esmu.

Es skatos uz kaujas lauku un domāju
Vai uguns un ūdens man palīgā steigs?
Vai zeme to nesīs, vai gaiss to cels?
Un velns man atbild, "ja mīlēsi, varbūt".

Esmu savā dzīvē,
Bet redzu, ka citas ir.
Man savas nav gana
Gribas vēl!

Bet kā ņemu, tā āra spļauju
Nepatīk.
Teiksiet izlepis
Teiksiet nepateicīgs,
Jā, jums tiesa.

Kopš rezes tās es neņemu.
Es viegli eju garām,
No vieglās kustības top viegls vējš
Un otra dzīves smarža viegli ieplūst nāsīs.

Un visi ir laimīgi,
Mana dzīve ir šeit
Tavējā - tur.
Un viss.

Bet šodien es gadījos ēdnīcā.
Es samaksāju par porciju dzīves.
Es smējos, un būtu raudājis
Ja vien mācētu.

No kā mēs dzīvojam?
No dzīves
Un kuram kāda daļa,
Paša vai cita.

Should I think of my self as a caring person?
If I should care about you could that mean I could as well hate you?
For if I hate you, it would be absurd, that I wouldn't care about you.
If I should care, should I take care? I should. The question would be:
Should I take care of other, or of my self?

Laiks
Kur gājis, kā atnācis
Bet vienmēr šeit pat vien ir.

Es
No kurienes nācis, uz kurieni lai skrietu
Tepat vien esmu

Laiks un telpa nekur neiet
Viss iet laikā un telpā

Tāpat arī es (un tu?)
Mēs tikai kustinām pasauli ap mums
Un stāvam viņai pa vidu.

lai arī pasaule visapkārt
Mana pasaule ir manī.
Lai arī cik es kustinu šo pasauli
Tā tomēr paliek turpat.

Es jautāju nāvei
"Kam tu šeit?"
No viņas kā klints atbalsojās
"Kam Tu šeit?"

Es apjuku, teicu
"Esmu šeit tīrs savā gribā"
Un nāve man bilda
"Es ar',
Esmu šeit dēļ tevis,
Tu pats man dzīvību devi
Nekā šeit nav no manis pašas"

Jau zināju, ko man teiks
Bet šaubas mani dzina
"Kamdēļ esi šeit?"
"Dēļ tā, ko tu šeit meklēdams neatrodi"

Un es dzirdu sevī,
Kā es viņu saucu.
Lai atbrīvo mani...
No nekā, dodot tīru neko.